Manā istabā ienāca Vārdā
Nenosaucamais. Man sastinga sirds.
Viņa acīs spīdēja ārprāts.
Viņu redzot, man drebēja pirksti.
Viņš apsēdās tuvu pie palodzes,
neko neteicis, vēroja mani.
Virs pilsētas lidoja baloži,
zem debesīm ganījās gani.
“Ja gribi mani pārsteigt, sāc runāt,”
es teicu un apsēdos pretī.
Katrā sarunā ir kaut kas humāns,
bet reizēm runāt ir pretīgi.
“Muļķa cilvēk, Tu baidies, ka kārdināt
Tevi sākšu,” viņš teica (atraisīti),
“bet pats labi zini, ka aicināts
esmu nācis, lai glābtu no garlaicības.”
♫ Dziesma no albuma “Pieturas un citi punkti”, 2014.
☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2014.