Sirds dur krūtīs, it kā to tur būrī –
kāds man šo nomācošo nelabumu uzsūtīja.
Rokas dreb, un es to cenšos paslēpt,
esmu ieslēdzies sevī, kabatās entās atslēgas.
Acu zīlītes šauras kā nagu vīlītes malas.
Es smoku. Bez gaisa dzīvības nav.
Mute pilnīgi sausa kā stepē jūnija diena.
Šīs sāpes ilgs ne ilgāk par mūžību vienu.
Un man muļķīgi šķiet, ka tas nomierina,
bet es sastindzis klausos tajā, ko liek “Winamp’s” –
“All or nothing at all” tajā nodzied Sinatra.
Viss būtu šodien citādi,
ja vien šis nelabums nepagūtu
nomākt mani. Es nevaru. Elpas trūkst un
man vajag palīdzēt, bet “kā” – Es nezinu.
Es esmu slims, un mana slimība esi Tu.
Laiks nelīdzēs – tas neko nedziedēs,
jo mana slimība esi Tu.
Un nelabumu, kas tik bieži mani pārņem,
nevar iznīdēt kā nevar palidot bez spārniem.
Laiks nelīdzēs – tas neko nedziedēs,
jo mana slimība esi Tu.
Un nelabumu, kas tik bieži mani pārņem,
nevar iznīdēt kā nevar palidot bez spārniem.
Es Tevi redzu, kad aiztaisu acis ciet,
it kā Tu man būtu uzzīmēta uz plakstiņiem
no iekšpuses. Aiz loga dzied putni.
Man skrien skudras pa muguru. Liels drudzis.
Čarkstoņa kaklā kā eho no rācijas.
Galva plīst uz pusēm kā Čehoslovākija.
Nejaušas tikšanās ir patiesi īstas.
Pat dievi bīstas vieni palikt. Pat dievi nīst, kad
nelabums viņus nomāc. Citu domās
nevar iekļūt, akli iejūtoties citu lomās –
es nodomāju pie šīs hip-hopa cilpas.
Nelabums aizies, būšu tā kā Kličko uz ringa,
bet tagad viss ir biedējoši tā kā Hičkoka filmas.
Bāla seja, tukšs kuņģis, pirkstos “Winston’a” filtrs.
Man vajag palīdzēt, bet “kā” – es nezinu.
Es esmu slims, un mana slimība esi Tu.
Laiks nelīdzēs – tas neko nedziedēs,
jo mana slimība esi Tu.
Un nelabumu, kas tik bieži mani pārņem,
nevar iznīdēt kā nevar palidot bez spārniem.
Laiks nelīdzēs – tas neko nedziedēs,
jo mana slimība esi Tu.
Un nelabumu, kas tik bieži mani pārņem,
nevar iznīdēt.
♫ Dziesma no albuma “Audums”, 2016.
☰ Ierakstīts Rīgā, Dynamic Records un PKI studijā, 2016.