I
Tas sākās šodien pēc simts gadiem
pilsētā, kura ir aizmirsta kā slikts pravietis.
Piešķiltā sarkanā debess mirdzēja virs namiem,
un ļaudis vilkdamies nesa to, kas līdzi paņemts,
uz vietām, kurās kūrās ugunskurs –
liesmās vijās purpurs, guns sprakšķēja kā furunkuls.
Iemesls? Pavēle iesākās kā ieteikums –
to visi zināja un tajā bija pieci punkti.
Pirmais: “Ja jūsu rīcībā ir grāmata, kas kādu aizskar
vai var aizskart, ziniet, – tādu turēt vairs nav
ieteicams ne brīdim laiskam, pat ne skaistumam,
pat ne darbam. Skaidrs? Mēs nesapratām – vai ir skaidrs?!”
Daudzpunkte.
Punkts divi: “Dedzināt grāmatas ļaudīm
ieteicams publiski, lai redzams, kuram kauns ir.”
– “Grāmatu tārps cerēja pārvērsties par tauriņu.”
Grāmatas, biezas kā Blaumaņa rokraksts, – deg.
Grāmatas, plānas kā ļaundara rokas, – deg,
iemestas ugunī bez kauna un goda.
Un liesmas aprija ik vārdiņu no Tauna un Soduma,
Mauriņas, Raupa un Rokpeļņa,
Faulza, Ļimonova, Orvela, Sartra, Viāna, Popera…
Man pilnai listei vajag pāris teiku.
Aiz Bīlenšteina muižas loga smējās Dāvids Beika.
II
Varbūt citi zina labāk:
ko darīt un kā būt,
kas svarīgs un kas pūst.
Bet pakļauties nav manā dabā (mūsu dabā).
Vidējais pirksts augstu,
kad dzirdu melus, it kā Minhauzens
runā. Vidējais pirksts augstu,
kad dzirdu melus, kuriem jāpakļauj tauta!
Vidējais pirksts augstu!
III
Parunāt, parunāt… vai mēs varam parunāt,
ja sarunas ir, manuprāt, tikvien kā dzirdēt tavu stāstu?
Parunāt? Labi, jā, mēs varam, bet lai saruna
nav vilkta garumā un arī īsa nav kā paruna!
Varam tā? Saprasties – jēgpilni kā fabulā,
godpilni kā samurajs, atklāti, bez kamuflāžas…
Varam tā? Mierīgi, bez gatavības karu sākt.
Tenzins, Kelzans, Genduns – es arī zinu lamu vārdus,
ja nu kas.
– Bet šāda saruna pēc simts gadiem
man likās neticama izdoma kā zils kamielis.
Un katra paaudze ir pēdējā, bet šoreiz – tiešām.
Okama nazis mugurā, jo viss ir vienkārši.
(Mugurā cilvēka prātam, mugurā spriestspējai.)
Es rakstu palimpsestu, kamēr dziest tēja,
un baisākais, kas šobrīd manī mīt, urda mani, –
ka tajā pavēlē vēl bija veseli trīs punkti.
VI
Varbūt citi zina labāk:
ko darīt un kā būt,
kas svarīgs un kas pūst.
Bet pakļauties nav manā dabā (mūsu dabā).
Vidējais pirksts augstu,
kad dzirdu melus, it kā Minhauzens
runā. Vidējais pirksts augstu,
kad dzirdu melus, kuriem jāpakļauj tauta!
Vidējais pirksts augstu!
V
“Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.
Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.”
– Nudien.
♫ Dziesma no albuma “Jā”, 2022.
☰ Ierakstīts Rīgā, msonic Baltic studijā, un Lielvārdē, studijā PKI 1.5, 2021–2022.