Arkanar


I
Solīti pa solim kā Rumata,
un es nevaru tev solīt, ka tas nav ceļš uz kapu.
Eju viegli, man azotē vien ziedi un lūgsnas,
šķiet, ka pilsēta ir zārks un mūsu miesa jau pūst.
Kur bariņš cilvēku, tur vienmēr karātavas vai sārts.
Kā pirmās sniegpārsliņas zemē nokrīt pēdējie vārdi.
Nāvei actiņas tavas mirgo tumsā kā bākas.
Kādu dienu skaistos galvaskausus piepildīs tārpi –
Māra dejo savu deju, miesa dejo tai līdzi.
Būsim beigti ļoti ilgi, dzīvi – tikai uz brīdi.
Kamēr Zeme esot plakana, bet zinātne – mīts,
turpinās dzīres, skaļi tosti skan par tirānu dzīvi
un drēbes nodila kā mēness, jā, bet mēness ir skaists.
Es atkal pamodīšos murgā, miesa drebēs kā laiks.
Paldies par uzmanību un paldies par šodienas ainu.
Viss jau ir izlemts, vajag tikai kaut kā noiet šo taisni.

II
Dubļi ir dziļi. Migla ir bieza.
Tumsai vienalga, cik liela ir miesa,
kas ņem visu viegli.
Piešķilt un pielaist.
Piešķilt un pielaist, lai uzlec kā sienāzis
saule un pamostos mierā
ar visu un dzīvāks par dzīvu,
jā, dzīvāks par dzīvu.

– Kā Jūs šodien jūtaties?

♫ Dziesma no albuma “Lavīna”, 2019.

☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2019.