I –
Es nepīpēju, jo es neņemu mutē.
Mani izsist no sliedēm – kā vārīt pelmeņus upē.
Ar manu stāvu var kaut debesis stutēt.
Neesmu Dons, bet repā vari dēvēt par krusttēvu.
Pančs seko pančam – viņi retvīto viens otru viegli.
Mans reps ir destilēts uguns bez tuftas. Griež zobus tie,
pret kuriem – grozi kā gribi – man nav ne drusciņas cieņas.
Mans reps ir skudru pūznis. Kāpēc? – Jo skudriņas skrien.
Flovs ir tik karsts – es uz tā cepu sev omleti.
Sešpadsmit rindas tāpat, kā atņemt reperim konfekti –
viegli, nu, vismaz man. Skaitu, it kā balss būtu trompete.
Hip-hopā jābūt kādam, kas par to runāt ir kompetents. – Es.
Klausītājiem mutes vaļā, it kā krāsotu skropstas.
Nevajag stroķi man, lai pūlis paceltu rokas.
Rīmes, ritms un plūsma – tie ir trīs Daukas laivā.
Forma vienmēr ir mīkla – aiz tās ir kaut kas vairāk.
Zahar!
Zahar!
MC, nevis atsaldēts tīnis,
kam acis sarkanas tā kā salatēva ģīmis.
Lai būvētu pasauli, vajag alfabēta zīmes,
un mēs laupām jūsu sirdis, it kā balzamētu līķus.
●
II – Idus Abra
Tas ir tas jaunais Abra ar jauno stafu.
Negrasos pasē mainīt vārdu, jo, brāl’, esmu es pats.
Pārspēt plānā tos, kas gatavi tekstos ieguldīt darbu,
lai pacelt sanāk kopā pamatus, kas ierakti smagi.
Tu dēvēt vari sevi, kā vien vēlies, – prikols vai true,
bet nevari mani piespiest klausīties, ja nejūtu to sūdu.
Protams, var sacīt: “Viss ir relatīvs, un katram savs.” – Cool.
Vien zini, – hamburgers nekad nekļūs par tiramisu.
Istabā mūsu ir simts, bet pāris ļaudis skaļi plosās;
tā aiz trokšņa, ko dzirdu, jūtos gandrīz kā pamatskolā;
diezgan droši to zinu, ka saprātīgāk ir stumt nostāk
un spēt dot no sirds, lai labāka mūzika nonāk
līdz galamērķim, ne tikai uz brīdi un prom,
prast atrast sevi, klausīt kaut Radio 3, ja tā top
kaudze jaunu ideju, kuras pēc tam var ievirzīt otas.
Uzsvars uz katra centru, par to arī nestrīdos, jo
nepretendēju būt strīts, mana bērnība bija pagalms
starp Ozolnieku daudzstāvu mājām, kas blakus sakrautas.
Jau tā par daudz cilvēku zem maskām tēlo paraugus,
kamēr to galvenais mērķis – citu padarīt par augu,
no kura slaukt ārā naudu. Dārzā naudas koki aug,
kamēr risks par daudz atļaut katram izlemt to, kam ticēt, draud
ar sistēmas sabrukšanu, līdz tās vietā nāks jauna.
Viss iet uz riņķi, bet es atstāšu tekstus uz apļa malas.
●
Zahar!
Zahar!
MC, nevis atsaldēts tīnis,
kam acis sarkanas tā kā salatēva ģīmis.
Lai būvētu pasauli, vajag alfabēta zīmes,
un mēs laupām jūsu sirdis, it kā balzamētu līķus.
●
III – ansis
Es attaisīju Dirty Deal’ā vaļā zip-loc maisu
un pēc tam tirgoju to ebay’ā kā hip-hop gaisu.
Netīrās cilpas, paaugstināts hip-hop mikrobu skaits,
tik skābi ģīmji, kad ienāku telpā citronsvaigs!
Tikko no Pārdaugavas ar jaunu slengu no krasta,
balts čalis ar melnu plūsmu tā kā Ventu no naftas,
kurā savu haltūrista plostu nenoenkuros katrs.
Tu ņem no manis piemēru? Un es tavā vietā arī ņemtu to pašu…
Bet cik mēs esam pretēji? – Man tam ir par īsu laiks…
Karoče… ja tu esi west-side’s, es esmu east-side’s.
Tu esi sintētiskā vilna?… Es esmu ĪSTAS aitas.
Uz tevi mamma izraksta zīmi? Es esmu īsts AIDS.
PKI arī kā ex-kliķe ir diezgan cieta kliķe,
kāda kliķe apšaubīja to, un tāpēc cieta kliķe.
Tev nenāk smiekli vis, kad nahuj brauc uz vietu citu,
lai turpmāko karjeru mācītos, kā repot lietuviski.
Šeit vairāk rīmju ir nekā pa visu tavu dzīvi,
pietiekami īsts, lai teiktu, ka šis nav mīts,
mans stils ir tik tīrs kā izslaucīts,
tas sūds ir kā striptīzs, jo pist nav brīv’.
(Nepis sūdu!) Tikai nemēģini nomelnot ansi
un nekāp ringā, ja vēl nevari pat nolendot panču.
Es eju uz 100, ar visu kladi gatavs nolēkt no Vanšu tilta
un atstāt krāteri vietā, kur nometu šo pantu.
♫ Dziesma no albuma “Lavīna”, 2019.
☰ Ierakstīts Rīgā, PKI studijā, 2018–2019.